Katru gadu ap novembri notiek viens un tas pats — feed pilns ar zaļām līnijām debesīs, kāds ar karsto šokolādi rokā, paraksts "add to bucket list". Un es katru gadu iekrītu tajā pašā slazdā, sākot gūglēt lidojumus uz vietām, kur ir mīnus divdesmit un saule vispār neuzlec. Tā radās jautājums — kāpēc mēs tik ļoti gribam braukt tieši tur, kur ir visvairāk tumsas un auksts, lai redzētu mazliet gaismas?
Šajā epizodē izrokos cauri ziemeļblāzmas medību pasaulei, meklējot to, kas NAV katrā otrajā "top vietas" sarakstā — vilcienu Norvēģijā, kas fiziski šķērso Polārloku, kristāla telti Lingenas Alpos, klusāku alternatīvu Somijas Rovaniemi vietā, aizmirstu siltavotu Islandē un Svalbāras polāro nakti, kur saule neuzlec nedēļām ilgi.
Bet lielā doma ir dziļāka par pašu blāzmu — par to, ka mēs nebraucam uz šīm vietām, lai gan tur ir tumšs, bet tieši tāpēc, ka tur ir tumšs. Dažas visskaistākās lietas var redzēt tikai tad, kad esi gatavs iziet tur, kur ir visgrūtāk.
Podden och tillhörande omslagsbild på den här sidan tillhör
Ray Gudrups. Innehållet i podden är skapat av Ray Gudrups och inte av,
eller tillsammans med, Poddtoppen.
