Zini, kas mani pēdējā laikā priecē? Ka Latvijā beidzot sāk parādīties īsta, autentiska Meksikas garša — ne tā versija no filmām, bet tā, kas smaržo pēc patiesas omes virtuves kaut kur Mehiko nomalē. Bet tad es paskatos plašāk uz pasauli... un redzu, ka lielai daļai cilvēku joprojām nav ne jausmas, kur beidzas Meksika un sākas Tex-Mex. Un tā radās šī epizode.
Runāju par to, kas īsti ir "īsts" tako — vai tas ir tas, ko tev pasniedz Mehiko ielas stūrī no cilvēka ar vienu katlu un trīsdesmit gadu pieredzi, vai arī tas, ko lielākā daļa pasaules iedomājas par meksikāņu ēdienu: cietā čaula, rīvēts siers, guacamole no burciņas (spoiler alert: Meksikā to pat neatpazītu). Un kā, pie visiem svētajiem, šī neizpratne ir izplatījusies tik plaši, ka pat Norvēģijā katru piektdienu pusē valsts ēd "fredagstaco" no veikala plaukta un sauc to par savu ģimenes tradīciju.
Fakti, vēsture, mazliet pašironijas par to, cik viegli mēs samainām vietām "garšīgu" ar "īstu". Un beigās — jautājums draugam, uz kuru negribas atbildēt pārāk ātri.
Podden och tillhörande omslagsbild på den här sidan tillhör
Ray Gudrups. Innehållet i podden är skapat av Ray Gudrups och inte av,
eller tillsammans med, Poddtoppen.
